svētdiena, 2010. gada 7. marts

Le comte de Monte-Christo


"Nav pasaulē ne laimes, ne nelaimes, tikai viens stāvoklis tiek ar otru salīdzināts. Kas augstākās sāpes izbaudījis, tas vien ir vērts un spējīgs augstākās laimības. Vajadzēja vēlēties mirt, lai zinātu, cik saldi ir dzīvot! Vajadzēja vecu ļaunu atriebt, lai varētu izlīdzināt, vajadzēja vecu izdzīvot, lai saprastu jaunu. Vienīgā gudrība ir - neizsamist un aizvien sākt no jauna!”


P.S. Aizraujošāku grāmatu vēl nebiju lasījusi!!!

Blind Dating

2006.gada filma ar pievilcīgo Chris Pine galvenajā lomā. Filma, kas liek padomāt arī par citām vērtībām, nevis tikai naudu. Uzsvars likts uz ģimeni, tās nozīmi un atbalstu, kā arī pienākumiem, kas saistīti ar ģimenes tradīcijām. Puisis no dzimšanas jau ir akls un lieliski ar to tiek galā, lai gan vēlas visu laiku noslēpt šo savu īpatnību. Tagad viņam radusies iespēja kaut nedaudz ieraudzīt pasauli, pateicoties operācijai, pēc kuras viņš ar brillēs speciāli ievietotu kameru redzētu miglainus, melnbaltus tēlus. Bet ir vēl viena problēma. Puisis joprojām ir nevainīgs un tam nekad nav bijušas nopietnas attiecības. Brāļa centieni piespēlēt viņam kādu meiteni beidzās ar to, ka galvenais aktieris iemīlējās sekretārē, kuru satika katru reizi ejot pie daktera. Tikai nelaime tāda, ka viņas tautība ir indiete un viņa ir saderinājusies (kas nav vēl tik traki, kā precējusies), lai turpinātu ģimenes tradīcijas. Atkal sirdssāpes. Pēc operācijas puisis ieraudzīja pirmo reizi savu ģimeni un labākos draugus, taču izrādās operācija nebija veiksmīga un savu mīlestību viņš tā arī neieraudzīja dzīvē. Kā viņš pats saka beigās: „Man izdevās uzstādīt rekordu, paliekot aklam divreiz savā dzīvē. Bet kamoon – man ir meitene!” :)

Eh, skatoties šo filmu, jau otro reizi šajā nedēļā aizdomājos, kā būtu, ja es uzzinātu, ka mana dzīve drīz beigsies? Vai kāda tuvākā cilvēka dzīve drīz beigsies. Vai tad es beidzot spētu pateikt visu, kas man uz sirds sakrājies? Nekad agrāk vēl man nav bijis tāds smagums uz sirds, jo visas sāpes ātrāk vai vēlāk atrisinājušās, taču nu man ir divas tik ļoti ieilgušas lietas, ka es jūtos, kā noziedzniece, klusējot staipot apkārt to savu sāpi. Kāpēc nevarētu tāpat kā filmās, saņemties un spert ārā visu, kas uz sirds? Zaudēt jau tāpat nav ko. Nav mums, latviešiem, tas temperaments tāds. Vienmēr iekšā sēž doma: „Un ko par mani padomās? Ja nu mani atraida? Ko apkārtējie teiks?” Nu un? Vai tad tas ir labāk kā visu laiku mocīties, domājot, kā būtu, ja būtu? Nekas neizdosies, nāks nākamais. Bet nē... Kā siena priekšā. „Runājiet tagad, vai klusējiet mūžīgi.” Vai ir vērts šajā brīdī kaut ko teikt? Cik ļoti savai muļķajai sirdij var uzticēties? Nē, mūžīgi es neklusēšu, tas nu ir skaidrs, bet kad beidzot to akmeni no sirds novelšu, arī nezinu...

Piederības sajūta

Vakardienas Damien Rice jau ir aizmirsies pilnībā :) Piedāvājos restaurēt vienu saskrāpētu disku un iesāku meklēt visādas latviešu vecās dziesmas, ak – atlika tikai saņemties un nospiest Play, kad mana oma jau ir izmainījusies un visas neatrisinātās lietas aizmirsušās. „Kad bērziem pirmās lapas plauks...” „Nāc pie manis rudais runci...” „Jā, jā, jā, trīs dēlus došu...” „Iedzersim pa piņģerotam...” „Redz, kur melnā pantera” „Kam tev vajadzēja projām skriet” Jāaa :) Un, protams, pa vidam arī „Es nevaru būt balts un tas nav iespējams” :D Ko tik neizklausījos! Tādos brīžos es laikam esmu laimīga, ka esmu Latvijā un ka esmu latviete. Lai kā es varbūt sajūsminātos par Metallicas dziesmām, kā dziedātu līdzi Aerosmith, Billie Joel, Michael Jackson u.tml mūziķu daiļradei, tomēr dziesmām latviešu valodā ir īpaša aura, pavisam citas emocijas. Ir tāda sajūta, ka Tev ir aizmugure, spēcīga un interesanta pagātne. Īpaši tieši vecajiem gabaliem, nevis visādiem jaunajiem censoņiem, kam īsti nesanāk. Tas, kas šobrīd notiek mūsu valstī, jau ir kas pavisam cits un to tēmu labāk nekustināt. Katrā ziņā, šobrīd tiešām jūtos laimīga, ka esmu šajā zemē, kur man apkārt runā saprotamā valodā, kur pavisam drīz tiks tecinātas bērzu sulas, kur būs apkārt tik daudz zaļuma un prieka. Paldies Gi4, ka man to atgādināji, daudzas labas latviešu dziesmas nemaz nezināju un daudzas biju piemirsusi.

sestdiena, 2010. gada 6. marts

Too much...

Laikam nu man beidzot ir par daudz... Par daudz "Nejaušību", par daudz emociju, par daudz domu, par daudz esmu izmuldējusies, par daudz tiek lietots, par daudz tērēts, par daudz... Visa kā par daudz. Atkal klausos Damien Rice, ko es darīju apmēram pirms gada. Sirdi plosoša mūzika...
Un visam pa vidu vēl viena problēma - tuvojos Grāfa Monte Kristo grāmatas noslēgumam. Kur lai dabū vēl kaut ko tik aizraujošu, ko lasot, es spētu pilnībā aizmirsties?
BET (pavisam lielais BET) - es zinu, ka es ar visu tikšu galā! Šis ir vienkārši brīnumains gads un patiesībā jau es priecājos, ka notiek tik daudz pārmaiņu un esmu nonākusi pie tik daudzām jaunām atklāsmēm. Tikai šobrīd tā visa ir drusku par daudz un man vajag atvilkt elpu un pārdomāt savu stratēģiju.

ceturtdiena, 2010. gada 4. marts

Atliek noticēt :)

Esmu gar zemi. Pēdējās dienās notiek TIK daudz kas man neizprotams. Šodien ar savu burvīgo smaidu devos uz darbu un pieķēru sevi, ka galvā iešāvās maza, maza vēlēšanās. Un nepagāja ne viens mirklis - un tā piepildījās! Es biju tik pārsteigta, ka mana sirds sāka dauzīties ar dubultu ātrumu un samulsu ne pa jokam. Tik ātri laikam neviena mana vēlēšanās nebija piepildījusies. Kas tas ir par varenu spēku, kas visus notikumus saliek kā vajag, fantastiski!!! Un ir sajūta, ka tiklīdz es mēģinu tam pretoties, tā šie notikumi iegūst dubultu spēku. Tā kā es joprojām ticu Nejaušību Neesamības Teorijai (kaut sit mani nost Anniņ)!

trešdiena, 2010. gada 3. marts

Taste of life :)



Vīna glāze brokastīs - tas man ir kas jauns :)
Tāpat kā tas, ka beidzot šonakt gulēju. Pēc 4 negulētām pārdomu pilnām pavasara naktīm, šonakt pilnībā atdevos ziemas miegam un vēl par nelaimi sliktiem sapņiem. No rīta jutos kā lupata, bet brokastis visu mainīja :) Atkal smaidu un zinu, ka šī būs lieliska diena!!!

pirmdiena, 2010. gada 1. marts

NU KĀ?!



Kā?
KĀ?!
Nu kā?!?!
Kā lai ienīst to, ko tik ļoti gribas mīlēt?
Aaaaah.... :(
Kā?
Somebody...
Please tell me...