Ļoti, ļoti...

Vēlos pamanīt viņa pētošo skatienu; gribu ilgi skatīties acīs un ieraudzīt tajās savu atspulgu; es gribu, lai manus vārdu plūdus apturētu stiprs apskāviens, kurā es aizmirstu visu un justos droši; gribu, lai manu plaukstu apskauj viņējā un nelaiž mani vaļā; gribu dzirdēt apmierinātu ņurdienu, kad mūsu lūpas saskaras; gribu lēnām pogu pa podziņai atpogāt viņa kreklu un pārvilkt pirkstus viņa nevainojamai ādai; vēlos kārtīgi aizāķēt pirkstus aiz bikšu jostas un pievilkt viņu sev tuvāk; sajust uz kakla silto elpu, no kuras uzmetas apmierinājuma zosāda; gribu iecirst nagus mugurā un sajust, kā viņš aiz labsajūtas izliecas; gribu skūpstīties, līdz sareibst galva tik ļoti, ka liekas, es krītu dziļā bezdibenī; gribu, lai man aizraujas elpa, brīdī, kad negaidīti viņš mani pacēlis uz savām rokām; gribu divatā izmirkt lietū un pēc tam sildīt kopā plaukstas uz vienas lielas tējas krūzes malām; gribu gulēt viņam blakus pludmales smiltīs un skatīties zvaigznēs, gan runājot par dzīvi, gan kopīgi klusējot; gribu dzirdēt čukstu pie auss – „Es Tevi mīlu” un izaicinoši smaidot pārjautāt: „Ko Tu teici?” 

Gribu... 

Ļoti labi zinu, ko gribu.

Pārbaudījums

Daudzi kinomāni jau zina, kas ir filma Trūmena šovs. Vīrietis jau pieaugušā vecumā pēkšņi uzzina, ka visa viņa dzīve ir viens vienīgs TV shows. Viss ir iestudēts un viņš visu laiku ticis filmēts.

Vai arī Tev ir bijusi sajūta, ka atrodies uz skatuves un viss, kas notiek, ir režisoru un scenāristu jau paredzēts?

Varbūt ne gluži tā, bet ļoti līdzīga sajūta mani piemeklē ik pa laikam. Man liekas, ka es tieku vērota no malas. Man uzliek visdažādākos pārbaudījumus un tad skatās, kā es ar to tikšu galā. Pārbīda cilvēkus manā dzīvē kā šaha figuriņas un gaida manu nākamo gājienu. Un tad, kad pienāks kritiskais brīdis, kad man gribēsies kliegt - NĒ, ES TO NEVARU! - atvērsies priekškars, skanēs applausi un Kāds smaidot teiks - Malacis, Tu to izturēji! Un tajā brīdī atgriezīsies tie, kas aizgājuši, atradīsies viss, kas pazudis, vairs nebūs parādu, nekādu nenokārtotu lietu. Viss būs tā, kā tam jābūt.

Bet nav. Tāds brīdis laikam pienāk tikai dzīves beigās. Un tad atbildēsim par saviem izdarītajiem gājieniem, pateiktajiem vārdiem, izdarītajiem un neizdarītajiem darbiem. Ne ātrāk, ne vēlāk.

Un lai kā man šorīt gribējās, lai kāds pateiktu - STOP!, tā nenotika. Neparādījās neviens, kas pateiktu, vai mans gājiens bija pareizais, vai "nošāvu garām". To uzzināšu daudz, daudz vēlāk.

Mīlestības nekad nebūs par daudz

Nesen viena gudra sieviete teica: "Visas sabiedrības problēmas rodas no mīlestības trūkuma." Toreiz runājām par neiejūtību slimnīcas personāla vidū. Par pavisam elementāru aizdomāšanos par niansēm, kas bieži vien ir tik būtiskas. Bet šis teikums man joprojām skan galvā.

Ne velti ir tik daudz dziesmu un filmu par mīlestību. Jo tā skar visus! Tie, kas ir iemīlējušies, skatīsies caur savām rozā brillēm, smaidīs un mās ar galvu romantisko filmu laikā, piespiežoties ciešāk savam sirdsāķītim, toties tie, kam sirds alkst pēc mīlestības, skatīsies un skaļā balsī raudās pret Mēnesi, cik ļoti viņiem šādu momentu pietrūkst dzīvē. Protams, ir vēl trešā daļa, kas cenšas ignorēt visu, kas saistīts ar romantiku un mīlestību, kas tikai skaļi purpinās par jauniešu muļķumu un naivumu. Bet tie patiesībā pieder pie tās pašas kategorijas, kuriem dzīvē mīlestības ir bijis daudz par maz.

Tik daudzi cilvēki burtiski kliedz pēc mīlestības, bet paliek nesadzirdēti. Citi veiksmīgi slēpjas aiz smaidu un jautrības maskas, kamēr apskatot to mūzikas sarakstu, redzamas vienas vienīgas balādes, kas visas emocijas rauj ārā jau pēc pirmās nots. Un kliedziens vien baisi atbalsojas tukšumā... Tie, kas reiz dzirdējuši šo kliedzienu, to nekad nespēs aizmirst. Nav skarbākas skaņas pasaulē.

Kas man šķiet pats pārsteidzošākais visā - ka mīlestību pret pretējo dzimumu, nevar kompensēt ne ar ko citu. Lai cik daudz mīlestības mēs saņemtu no apkārtējiem, no mammas, no draugiem, radiem, bērniem - ja attiecībās iestājies sasalums, nekas, pilnīgi nekas nespēj to kompensēt. Ne arī mīlestība pret dabu un mūziku. Dažiem no malas varbūt izskatās, ka šīm cilvēkam taču mīlestības pat par daudz, bet tomēr, tomēr pietrūkst tās īpašās dzirkstelītes. Pavisam maza, it kā niecīga sirds daļiņa ir sarāvusies melna, bet tieši tā sāp tik ļoti, ka pat miljons bērnu smaidu to nespēj dziedēt. Cik gan tālu jābūt novestam cilvēkam, lai tas atzītos, ka spētu iemīlēties pirmajā pretīm nācējā?

Tik ļoti gribētos, lai tie, kas mīl - neklusētu! Lai tie, kas alkst - nebaidītos pieskarties! Lai tie, kas skumst - nekavētos piezvanīt! Lai tie, kas izvairās - satiktos! Tik ļoti, ļoti... lai divas sirdis saplūstu vienā.

Gaidot lavīnu

Jāpriecājas taču! Mans sapnis ir piepildījies! Tikai pagājis jau tik ilgs laiks, ka, ieslīgusi ikdienā, biju jau par šo sapni aizmirsusi. Un tagad, kad tas beidzot ir noticis, es, nez' kāpēc, esmu saskumusi.

Šajā gadā sajūta, ka ļoti daudz ko esmu atlikusi - nospiedusi pauzi. Manas neatrisinātās lietas sakrājušās vienā lielā kaudzē un sanākusi liela, liela bumba. Atliktu vien kārtīgi to iekustināt un manas nedienas un problēmas kā lavīna aizveltos tālu prom, pa kalnu lejā un sašķīstu sīkās drumstalās.

Tam visam pievienojusies vēl nemitīgā činkstēšana - kāpēc kāds nevarētu šo bumbu izkustināt manā vietā? Es taču esmu tik maziņa blakus šim vezumam! Un vispār - mūsdienās taču varētu atbraukt princis baltā mustangā un izkausēt šo kaudzi un nekur tā nemaz nebūtu jāstumj! Atliek vēl piesist kāju pie zemes un uzmest lūpu. Bet vienu es šajā gadā esmu sapratusi - princis ar vai bez mustanga, tomēr ir situācijas, ar kurām man jātiek galā būs tikai un vienīgi pašai. Pat Einšteins te nepalīdzēs, lai kā arī viņš to gribētu un lai cik viegli viņam būtu to palūgt.

Tāpēc esmu nolēmusi NO ŠODIENAS (nevis no kāda mistiska 1.janvāra pl.0.25, kad beigusies uguņošana), atkal nospiest Play podziņu savā dzīvē un sakopot visus savus spēkus, lai šo ķibeļu bumbu iekustinātu. Novēliet man veiksmi, izturību un neatlaidību!

To pašu arī vēlu jums visiem Jaunajā Zirga gadā!

Lūgšana (nevis lūgums) Ziemassvētku vecītim

Kā jau parasti, es sāku gatavoties laikus. Saraksts ar dāvanu idejām tuvākajiem cilvēkiem jau sagatavots, tagad laiks uzrakstīt Tev vēstuli.

Lai gan kā jau vienmēr vēlmju man ir ļoti daudz un iepriekšējos gados rakstītajā vēstulē attēlota viena miljonā daļa no manām vēlmēm, tomēr šoreiz es Tev gribu lūgt tikai vienu. Tikai pašu, pašu svarīgāko! Tikai tam ir nozīme! Neviena cita dāvana to neaizstās. Nevajag man šobrīd ne jaunu datoru, ne jaunus logus mājoklim, ne kārtejo kleitu, vai kurpes. To visu es pati varu nopirkt. Bet manu lūgumu, vien Tu vari ar saviem sakariem noorganizēt. Es zinu arī, ka neesmu vienīgā, kas Tev to lūdz. Un tāpēc papildinu savu vēlēšanos - lai visi, kas lūdz šo dāvanu, beidzot šī gada sirds siltākajos svētkos to arī saņemtu. Jā, jā - visam ir savs laiks, bet kāpēc gan lai tas nebūtu tieši šajos Ziemassvētkos?

Es visiem novēlu mazāk dāvanu, bet vairāk patiesa prieka un sirds siltuma!!!

Mācības, atziņas, svētki.

Jā. Es rakstu.

Rakstu, kad man sirds ir pilna. Gan tad, kad sāp, gan tad, kad aiz priekiem gribas pacelties spārnos. Un vēl ir kāda īpaša diena gadā, kad es rakstu. Mana dzimšanas diena.

Šoreiz gribu uzrakstīt par to, kā es mācos. Ir taču tāds teiciens: mūžu dzīvo - mūžu mācies. Tam nav saistība tikai ar augstskolām, kursiem un lekcijām, kaut arī bez tiem mana dzīve nav iedomājama. Bet ir arī kāds veids, kā mēs visi mācāmies un tiekam mācīti. No apkārtējiem cilvēkiem. Tāpēc vien ļoti uzmanīgi ir jāizvēlas, kādi cilvēki ir mūsu ikdienā.

No pēdējā laikā iepazītiem cilvēkiem esmu mācījusies tikai to noderīgāko:

*ne visiem ir vienāds skatījums uz dzīvi un notikumiem, tāpēc, ja man kaut kas liekas balts, tad jāsaprot, ka kādam tas būs tikai blāvi dzeltens. Tas māca arī domāt, ko runāt.

*visu, ko es vēlos dzīvē, man ir jāsasniedz pašai! Neviens man neko nenoliks priekšā gatavu, neiemetīs klēpī pat sagatavi. Tikai tā varu veiksmīgi virzīties uz priekšu. Jo ikviens ir ieinteresēts savā attīstībā un plāno savus panākumus, ne citu.

*esmu sapratusi, ka ar mani viss ir kārtībā :) Es neesmu vienīgā uz šīs pasaules ar saviem no vairākuma atšķirīgajiem uzskatiem un ir jauki satikt sev līdzīgi domājošas personas.

Protams, ka vislielākie skolotāji manā dzīvē ir 

*mana mamma, kas vienmēr visu zina labāk par Einšteinu, kas nemitīgi mani iedvesmo un uzmundrina, kad tas ir visvairāk vajadzīgs; 

*mans Lieliskais, kura skatījums uz dzīvi reizēm man atver acis un spēj nomierināt mani, kad esmu pārlieku emocionāla;

*mana sirdsdraudzene, kas man vienmēr ir ticējusi, kā arī likusi man noticēt, ka VISS, pilnīgi viss ir iespējams!

Toties pati, pati lielākā skolotāja šobrīd manā dzīvē ir mana meitiņa, kura man māca pacietību, pacietību un vēlreiz pacietību. Mīlestību, dzīvesprieku, zinātkāri. Mazā man ir parādījusi, ka manī ir tāds spēks, par kādu agrāk man nebija ne mazākās nojausmas. Pateicoties viņai, es kļūstu par īstu sievieti, lai pēc tam to spētu iemācīt arī viņai. Kopš meitiņa ir manā dzīvē, es esmu izjutusi visspilgtākās emocijas, sākot no izmisuma un bailēm (ka es nezinu, ko darīt ar mazo kunkulīti un ka varētu netikt ar visu galā) līdz neizmērojamam priekam un pāri malām plūstošai mīlestībai, kad priecājos kopā ar viņu par katru mazo sasniegumu, katru mazo kukainīti, katru smaidu un katru dienu, kas kopīgi pavadīta un ir kā liels piedzīvojums.

***

Es vairs nesvinu tikai savu dzimšanas dienu. Kopš pati esmu kļuvusi par mammu, man šis datums ir svarīgs ar to, ka mani pasaulē laida mana mamma un es zinu, ka viņas dzīve izmainījās uz neatgriešanos. Es vienmēr būšu pateicīga savai mammai, par to, ka esmu!

Kā arī pirms diviem gadiem šajā maģiskajā naktī nokrita mana Zvaigznīte, kura šobrīd blakus istabā saldi čuč. Jāiet vēlreiz viņu sabučot :)

Šoreiz par citu Šopaholiķi

Šorīt lēnām dzerot kafiju un kārtojot visādus sīkumus, noskatījos vēlreiz filmu "Šopaholiķes atzīšanās". Par meiteni, kurai tik ļoti patika iepirkties un pateicoties šai nodarbei viņa beigās tika gan pie darba, gan vīrieša savā dzīvē.

Jau pašā filmas sākumā tiek parādīts, no kurienes rodas šopaholiķes. Kā vienmēr - atbilde ir atrodama bērnībā. Laikā, kad bija jānoskatās, kā mammas pērk to, kas ir izdevīgi un praktiski, nevis to, kas mirgo visās varavīksnes krāsās un izskatās vislabāk. Kāds to nav izjutis, bet kādu tas aizķēris tik ļoti, ka šobrīd mierinājums tiek meklēts iepērkoties. Un daudz iepērkoties! Toties pārejā filma ir par sapņiem un sievišķīgām vājībām. Kaut gan tas viss tiek pasniegts ļoti pārspīlētā veidā, tomēr šis vieglums izraisa smaidu. Un galu galā secinājums ir viens - dari to, kas Tev no sirds patīk un brīdī, kad to visvairāk negaidīsi, pavisam nemanot sapratīsi, ka esi nonākusi īstajā vietā un laikā.

Manekeni ar mani gan vēl nerunā, bet šo sajūtu, ka veikals Tevi ievelk citā pasaulē, es ļoti labi pazīstu. Kā arī vainas apziņu pēc tam, skatoties konta izdrukā un domājot, kur gan es biju laikā, kad mana kredītkarte devusies iepirkties? Tad nu mēģināju saprast, kas mani vieno ar šīs filmas galveno varoni, un kas mūs atšķir.

Vispirms par atšķirīgo.

*) Pretēji vairumam sieviešu un īpaši iepirkties mīlošajai grupai, esmu no tiem cilvēkiem, kas tiešām izmanto visu, kas ir nopirkts. Es nemēdzu pārnest iepirkuma maisiņus mājās un noglabāt iegādāto skapī vai atstāt aizmirstībai. Man vienmēr gribas to pēc iespējas ātrāk uzvilkt, pagrozīties cilvēkos, nodemonstrēt, ka tas "dzīvajā" izskatās vēl labāk kā uz pakaramā. Un ja vēl izdodas dzirdēt komplimentus šajā sakarā, tad vispār varu vai izkust aiz laimes!

*) Es nemāku melot... Traki, ne? Jo tik bieži gribētos nu kaut sīkus sīciņus meliņus izdomāt, lai atvieglotu sev dzīvi. Bet nesanāk. Es labāk izvēlos paklusēt vai arī visbiežāk saku visu, kā ir. Meli tāpat vienmēr nāk gaismā. Agrāk vai vēlāk.

*) Kas vēl? Grūti gan izdomāt. Kā izrādās šopaholiķes vārdu esmu tiešām pelnījusi. Ak, jā - paldies, Dievam, man nav tādu parādsaistību, lai mani sāktu vajāt Dereks Smīzs.

Un tagad atviegloti nopūšos un savelku lūpas viltīgā smaidiņā :)

*) Man patīk iepirkties ne tikai savām vajadzībām. Meklēt (un arī atrast) dāvanas, palīdzēt iepirkties draudzenēm, iepirkties kāda cita vietā un tagad arī izvēlēties drēbes un aksesuārus meitiņai - tas viss sagādā papildus prieku iepērkoties.

*) Gandrīz vienmēr varu atrast labu pamatojumu tam, kāpēc pērku konkrēto preci. Protams, citiem tā varētu izklausīties pēc attaisnošanās, bet tā noteikti nav.
*) Es ticu brīnumiem un tam, ka pasaule kļūst labāka iepērkoties.

*) Jā, dažreiz man ir žēl pārdevējas. Bet arī tas nav vienkārši attaisnojums, bet gan pamatots iemesls, lai nopirktu to, ko šī pārdevēja man piedāvājusi. Jo tad ne tikai mana diena uzlabojas, bet arī šīs pārdevējas. Un tādējādi pasaule taču kļūst labāka.

*) Ironija. Es esmu šopaholiķe ar finansistes izglītību (kas, saprotams, iekļauj zināšanas par efektīvu ienākumu un izdevumu plānošanu, par ekonomēšanu u.t.t.) un atrodos savas vietas un darba meklējumos.
*) Arī Rebekai padodas atrast piemērotus salīdzinājumus, ko uzlikt uz papīra un viņas sapnis ir savus rakstus publicēt žurnālā.

*) Man pat ir tāda pati skeptiska un loģiski domājoša draudzene, uz kuras kāzām es labprāt aizietu, jo ticu, ka tās būs varen oriģinālas. Laikam jau tādai dažreiz naivai blondīnei, lai neaizlidotu pavisam pa gaisu, ir vajadzīgs skeptiskais plecs, kas atgriež atpakaļ realitātē.

Nu, jūs jau sapratāt, ka šis nav īsti tipisks filmas apskats, bet gan stāsts par pavisam parastu meiteni, kurai patīk iepirkties.