Skaistas sievietes smaids

Šodien manu dienu uzlaboja nepazīstamas sievietes smaids. Jā, tieši sievietes, nevis vīrieša. Skaista, nepazīstama, blondīne spilgti rozā virsjakā, mati savākti perfektā astē. Pat nepamanīju, ka viņa mani vērojusi, kā nopietnu seju lasu grāmatu (atkal jau manās rokās ir Rītausma) un kad gribēju celties augšā, viņa man tik jauki un šarmanti pasmaidīja. Pirms tam redzētā sieviete brūnajā stilīgajā ādas jakā pat izkrita no prāta, jo sapratu, ka smaids ir vismaz tikpat svarīgs kā izteiksmīgi gurni. Tā sieviešu augstprātīgā sejas izteiksme, ko nākas ikdienā redzēt uz ielām, sabojā visu apetīti, bet tāds smaids izmainīja manu dienu :)
Paldies par atgādinājumu, ka arī man jāsmaida biežāk!

Playing hide and seek

Vakar uz jautājumu: "Cik ilgi jūs jau esat kopā?" abi ar viltīgu smaidu sejā gandrīz vienlaicīgi pateicām - "Mēs neesam kopā" :) Nedaudz smieklīgi, nedaudz savādi. Dažreiz nevar saprast, vai mānām citus, vai paši sevi :) Galvenais jau, lai mums pašiem labi.
Tikai tagad pa galvu vēl maisās situācija no Ričarda Baha grāmatas "Tilts pāri mūžībai". Arī Ričards baidījās, ka viņam atņems viņa brīvību, baidījās, ka palaidīs garām savu Ideālo sievieti, nemaz neapjaušot, ka jau ir ar viņu kopā un brīvība var būt arī attiecībās. Ļoti precīzs mana Lieliskā apraksts un, lasot šīs grāmatas varoņa pārdomas, man šķiet, ka es sāku izprast nedaudz lielāku daļiņu nekā līdz šim no tā, kas darās mana vīrieša prātā.

ONE

Pirmdienas rīta saruna

Zem savas jaunās cepures paslēpusies, šķelmīgu smaidu un mūziku austiņās, baltajai kleitiņai šūpojoties, soļoju cauri Origo.

Viņš: Jūs uz Jūrmalu?
Es: Kā lūdzu? Pirmdienas rītā?
Viņš: Nu tad varbūt vēlāk dosieties uz jūru?
Es: Nebūtu jau slikti, bet diemžēl dodos uz darbu, šodien jāstrādā.
Viņš: Kā? Kāpēc tādai sievietei, kā Jums, ir jāstrādā?

Vai ne? Es arī sev šo jautājumu uzdodu katru dienu. Kāpēc man ir jābūt tai, kas iet uz darbu, cīnās ar rēķiniem, bankām, kredītiem, laika trūkumu? Mana vieta ir mājās pie bērniem, skaistumkopšanas salonos, laiku man vajadzētu pavadīt rūpējoties par vīru un saviem hobijiem...

Kultūršoks

Biju 6 dienas Parīzē un tās tuvumā un vēl 5 dienas dzīvoju mana Lieliskā vīrieša radītā pasakā… Tam vajadzēja mani izraut no sasodīti ikdienišķās ikdienas, izvilkt saulītē, sapurināt un pavērt skaidrāku skatu uz pasauli. Ziniet ko? Tas varen labi izdevās! Tik labi, ka šobrīd piedzīvoju tādu mērenu kultūršoku. Un nevis iebraucot svešā valstī, kā tas parasti mēdz notikt, bet gan atgriežoties tā saucamajā savā dzimtenē (vai precīzāk – tajā, kas te palicis). Jā, es saprotu, ka nav smuki tagad sūdzēties, ka Latvija nīkst ārā, ja Japānā gājis daudz trakāk un citur vispār karš vēl notiek un teroristi uzdarbojas ik uz stūra. Bet tomēr. Mums katram ir kaut kādas vēlmes un tiesības uz šādām vēlmēm, nemaz nerunājot par nepieciešamībām.

Ielas nekoptas… Smirdīgs sabiedriskais transports (jā, arī citās valstīs ir bomži, bet sabiedriskais transports laikam tiek tīrīts biežāk, jo Rīgas transports ož pat tad, kad tajā sen vairs nav neviens bezpajumtnieks)… Nelaipni apkalpojošā personālā strādājoši cilvēki, kas tad, ja pie kases atvadoties, novēlu jauku dienu, uz mani paskatās kā uz citplanētieti un droši vien nodomā, ka „tā blondā droši vien tikko dabūjusi”… Pelēkas un drūmas sejas uz ielām… Darbs, kurā… Labi, pietiek.

Bet es vienkārši nesaprotu, kā tas iespējams! Parīzes veikalā (visparastākajā veikalā, brendu veikalos vēl nevaru atļauties pat ieiet) pārdevēja man atvainojās, ka viņa nav man pati piedāvājusi biksēm citu izmēru un nākamreiz lai noteikti prasu viņai, ja kas vajadzīgs, nevis pati dodos meklēt īsto izmēru. Tāpat vienmēr iepazīstoties, sasveicinoties –cilvēki tiešām neaizmirst par elementāru pieklājību un bieži vien izklausās tiešām ieinteresēti tajā, kas un no kurienes Tu esi.

Šeit? Tas, ka saprotu un man patīk kā skan apkārt esošā valoda? Vismaz tā, kas pagaidām vēl dzirdama? Tie daži man tuvie cilvēki, kurus tāpat ikdienā nevaru satikt, jo esmu visa līdz ausīm tajā pašā darbā, kurā mani…? Tikai šo divu šaubīgo aspektu dēļ es vēl esmu šeit?

Offer

Brīdī, kad Tev noliek visu pasauli pie kājām un Tavi sapņi varētu piepildīties, Tu saproti, ka Tava pašreizējā pasaule pazudīs uz visiem laikiem un iespējams... tā nemaz nav tik slikta un tajā ir viss, kas Tev vajadzīgs...

L_VE (I vai O?)

Tā kā mīlestību raksturot saviem vārdiem ir praktiski neiespējami, atradu daudzu citu cilvēku mēģinājumus par to izteikties. Tad nu pavisam neliels citātu apkopojums.

Mīlestība ir bioķīmisku procesu rezultātā paaugstinājies oksitocīna daudzums asinīs, kas izraisa rožainuma efektu. (Zaiga Zirdziņa-Pūķe)
Mīlestība ir elpa - biežāk saudzējoša, dažreiz asāka vai pat ar klepu. Tā tevi parauj, un tu lido līdzi. Pat tad, kad vairs neatceries, kam un kāpēc.(Irbe Treile)
Mīlestība ir 80% darba.(Gints Freimanis)
Mīlestība ir savāda viela, kura pārklāj mīlošo cilvēku prātus, ķermeņus un liek tiem tiekties vienam pēc otra. Visur viņi saskata, dzird, jūt mīļoto. Pat tad, ja viņi nebūtu blakus, katrs tiktu ieslodzīts aukstā vīna pagrabā, viņi justu viens otra tuvumu, skatienu, elpu, glāstus, vārdus... Domas par mīļoto reibinātu prātu un radītu kaisli pat simtiem jūdžu attālumā.(Medusbite Organza)
Mīlestība ir malduguns, kuru nevar satvert un tad rūpīgi izķidāt. Līdz ko tai tuvojies ar saspicētu prātu, šķietami sagūstītais izčākst cakainās banalitātēs.(Gundega Vaska)
Mīlestība. Puteklis, vakaros aizķēries mīļotā nabas krokā. Kas gan cits?(Aija Eipure)
Mīlestība ir viens liels paradokss - tā ir vispārīgākā smeldze, vislielākā sāpe un vienlaikus - visgaršīgākā bauda. Un tas viss labi apzīmē šīs parādības īslaicīgumu. Atceries to vīru, kurš pameta savu amatu, savu dzīvi un aizgāja ar prostitūtu. Tas ir pārāk neracionāli, lai to mēģinātu aprakstīt.(Lauris Liepa)
Mīlestība ir skatīties uz kādu ēdam, slimojam, izgāžamies, naktī guļam vaļā muti, tīrām zobus, nemākulīgi dejojam. Skatīties visā nepilnīgajā un katras nepilnības dēļ izjust arvien dziļāku maigumu.(Anna Akmentiņa)
Mīlestība ir pozitīva seksuālā projekcija pretējā dzimuma cilvēkā.(Jānis Vaisla)
Mīlestība vārdiem nepakļaujas. Jo tie jau ir tikai vārdi, bet Viņa - Mīlestība. (Kārlis Vērpe)
Mīlestība ir laika apstāšanās mirklī pirms sevis pazaudēšanas.(Ilva Skulte)
Mīlestība ir spēja ziedot sevi citam. Kā sajūta - atraušanās no zemes. Kaut kas vairāk nekā draudzība.(Vilnis Kalnaellis)
Mīlestība ir pārliecība, ka otrs cilvēks tev vienmēr būs vajadzīgs.(Gita Līgure)
Mīlestība dod jaunu jēgu manai esamībai.(Maija Putniņa)
Mīlestība ir labākais, kas var ar jebkuru no mums notikt.(Evelīna Melnbārzde)
Mīlestība mēdz būt dažādu veidu. Vienu var aizķert tikai ar dakšiņu, citu ēd ar rokām kā austeri, citu vajag griezt ar nazi, lai tevi nenosmacē, bet mēdz būt arī tik šķidra, ka bez karotes neiztikt. Bet ir arī tāda kā ābols, ko apēda Ādams. (Milorads Pavičs)
Mīlestība man saistās ar vēlmi starp pasauli un vienu cilvēku izvēlēties pēdējo.(Ieva Kalniņa)
Mīlestība ir kodolreakcija, par kuras vadāmību es šaubos.(Māris Salējs)
Mīlestība ir liela, silta, iracionāla kustība no iekšienes uz sevi, citu vai Neko, kas, nepārtraukti pašpapildinoties, attaisno lielāko daļu Notikumu pa ceļam un piešķir jēgu Notiekošajam. (Ingmārs Pūķis)
Mīlestība atšķirībā no iemīlēšanās ir ilgstoša, aiz-kustinoša iejušanās otrā būtnē, nepazaudējot pašam sevi.(Aivars Eipurs)
Mīlestība ir telpa starp nepārvaramu kaisli un dziļu cieņu.(Kaspars Goba)
Mīlestība ceļ un piepilda vai gremdē un iztukšo dzīvi. Tie, kuri uzskata, ka mīlestība ir uz ilgu laiku, ir reālisti, bet tie, kas uzskata, ka tā ir mūžīga, ir emocionāli fantasti. (Vilnis Kundrāts)
Mīlestība ir spēja ļaut otram būt vairāk par pašu.(Aija Miškine)
Mīlestība ir sajūta. Tāpat kā īstenība.(Jurģis Liepnieks)
Mīlestība ir klusi un maigi dziedoša viesuļvētra tikko dzimušā mēness ziedā. (Kristaps Krustkalns)
Mīlestība ir stāvoklis, kad vārdos precīzi netveramo vēlmi - būt kopā sajūtu - atbalsta arī pragmatiski saprāta argumenti.(Ieva Bērziņa)
Mīlestība ir prieks paDOTies, atDOTies, DOT un pieDOT. (Andra Neiburga)
Mīlestību gribas salīdzināt ar amerikāņu kalniņiem - bailīga vērošana no malas, kas mijas ar skaudību par uzdrošināšanos, izšķiršanās iekāpt, galvu reibinoša, bailīga un aizrautīga ļaušanās pacelties, tad kritiens, kur sajūsma mijas ar izbīli, tad vēl un vēl, līdz līkne augšup lejup apstājas un tu izkāp drebošām kājām, lai atrastos horizontālā plaknē, viss beidzies, tu nezini, vai nožēlot vai atviegloti uzelpot, vai iekāpt vēlreiz... Tā pati ģeometriskā figūra...(Frančeska Kirke)